Analizējot pēdējos 100 gadus globālajā ekonomikā, var secināt, ka daudzos aspektos notikumi ir atbilduši Kārļa Marksa teorijai par kapitālisma nepārtrauktu paplašināšanos un nepieciešamību pēc jauniem tirgiem. Šeit ir daži būtiskākie notikumi un tendences, kas apstiprina Marksa teorētisko redzējumu:

1. Imperiālisms un kolonizācija:

Marks rakstīja par kapitālisma nepieciešamību paplašināties ārpus nacionālajām robežām, lai atrastu jaunus tirgus un resursus. Lai gan Marks pats nepiedzīvoja 20. gadsimta sākuma koloniālismu un imperiālismu pilnā apmērā, tieši šajā periodā Eiropas valstis meklēja un iekaroja jaunus tirgus Āfrikā, Āzijā un citos pasaules reģionos. Šī paplašināšanās bija tieši saistīta ar vajadzību pēc lētākiem resursiem un jauniem preču noieta tirgiem. Imperiālisma laikmets līdz Pirmajam pasaules karam un pēc tam starpkaru periodā var tikt uzskatīts par piemēru Marksa kapitālisma analīzei.

2. Lielo depresiju (1929-1939):

Lielā depresija ir klasisks piemērs Marksa teorijai par kapitālisma cikliskajām krīzēm, kas rodas no pārprodukcijas un nepietiekama pieprasījuma. Pēc pārprodukcijas 1920. gados sekoja tirgus piesātinājums, kas noveda pie krasas ekonomikas lejupslīdes. Šī krīze pierādīja, ka kapitālisma pašregulācijas mehānismi nespēj novērst ekonomiskās stagnācijas un sabrukuma brīžus, kad iekšējie tirgi kļūst neefektīvi.

3. Aukstā kara perioda ekspansija:

Pēc Otrā pasaules kara ASV un Rietumeiropas valstis aktīvi paplašināja savu ekonomisko ietekmi, it īpaši caur tādiem starptautiskajiem instrumentiem kā Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds un daudzi tirdzniecības līgumi. Šī ekonomiskā ekspansija bija ne tikai tirgus paplašināšana, bet arī centieni iegūt piekļuvi jauniem resursiem un kontrolēt globālo kapitālisma sistēmu.

Marks norādīja, ka kapitālisms kļūst globāls, meklējot ne tikai jaunus tirgus, bet arī lētākus darbaspēka un resursu avotus. Aukstā kara laikā ASV un citi kapitālistiskie spēki iejaucās daudzās jaunattīstības valstīs, bieži vien ekonomiskās vai politiskās ietekmes dēļ, lai nodrošinātu resursu piegādes vai aizsargātu savas ekonomiskās intereses.

4. Globalizācija un neoliberālisma uzplaukums (1980–2000):

Ar globalizācijas uzplaukumu 20. gadsimta otrajā pusē kapitālisms paplašinājās vēl plašāk, nekā Marks to varēja paredzēt. Teorētiski globalizācija ir lielākais apliecinājums tam, ka kapitālisms nepārtraukti meklē jaunus tirgus, lai uzlabotu peļņu. Ar tādu valstu kā Ķīna, Indija un daudzu Āzijas valstu iesaisti globālajā tirdzniecībā kapitālisms spēja nodrošināt gan lētāku darbaspēku, gan jaunas patērētāju grupas.

Neoliberālās reformas, piemēram, deregulatīvas politikas, privātā sektora lomas pieaugums un tirgus liberalizācija, vēl vairāk paplašināja kapitālisma ietekmi globāli. Valstis, kas agrāk bija mazāk integrētas globālajā ekonomikā, kā piemēram, postpadomju valstis vai Latīņamerika, kļuva par daļu no kapitālistiskās pasaules sistēmas.

5. Finansiālās krīzes (2008. gada globālā finanšu krīze):

gada finanšu krīze ir vēl viens piemērs tam, kā kapitālisma cikliskās krīzes izpaužas, kā Marks bija prognozējis. Krīze galvenokārt izraisījās no nekontrolētas spekulācijas finanšu tirgos, kas saistījās ar kredītu pieaugumu un mājokļu tirgus burbuli. Kad pārprodukcijas un spekulāciju kombinācija radīja globālu sabrukumu, tas pierādīja, ka kapitālisms ir uzņēmīgs pret pašiznīcinošām tendencēm. Pēc Marksa teorijas, krīzes ir iekšēja kapitālisma pretruna, kas rodas no pārliekas ražošanas un spekulatīviem burbuļiem.

6. Mūsdienu jaunu tirgu meklējumi:

Mūsdienu kapitālisms turpina meklēt jaunus tirgus gan digitālajā, gan materiālajā pasaulē. Jaunu tehnoloģiju, piemēram, mākslīgā intelekta un automatizācijas attīstība, rada jaunus tirgus un iznīcina vecos. Tajā pašā laikā attīstītās valstis paplašina savas ekonomiskās intereses jaunattīstības valstīs, piemēram, Āfrikā un Dienvidaustrumāzijā. Līdz ar pieaugošajām resursu izsīkšanas problēmām un vides degradāciju, kapitālisms saskaras ar jaunām problēmām, kas apstiprina Marksa redzējumu par sistēmas ilgstošo pretrunu.

Secinājums:

Kopumā pēdējo 100 gadu notikumi lielā mērā apstiprina Kārļa Marksa teoriju par kapitālisma nepieciešamību nepārtraukti paplašināties un meklēt jaunus tirgus. Krīzes, imperiālisms, globalizācija un finanšu tirgu nepastāvība ir visas iezīmes, kuras Marks identificēja kā iekšējas kapitālisma sistēmas problēmas. Lai gan ir dažas tendences, kuras Marks varbūt nevarēja precīzi paredzēt (piemēram, informācijas tehnoloģiju nozīme), galvenās kapitālisma dinamikas paliek saskaņā ar viņa teoriju.