Hartmana trijstūris, kas pazīstams arī kā Drāmas trijstūris, ir psiholoģisks modelis, kas ilustrē trīs lomas, kurās cilvēki bieži nonāk konfliktu un manipulāciju situācijās: Upuris, Varmāka un Glābējs. Šo modeli izstrādāja psihiatrs Stīvens Karpmanis, lai izskaidrotu dinamiku, kas veido emocionālo drāmu un savstarpējo atkarību. Šīs lomas ir savstarpēji saistītas un parasti izpaužas, kad cilvēki manipulē viens ar otru, cenšoties kontrolēt situāciju vai citu cilvēku emocijas. Būtiski ir tas, ka šie tēli pastāvīgi mainās savās lomās, veidojot apburtu loku, kurā cilvēki iestrēgst bez efektīva konflikta risinājuma.

1. Upuris – Upura loma ir pasīva un ciešanas pilna. Upuris bieži jūtas bezpalīdzīgs, vājprātīgs un nespējīgs atrisināt problēmas pats saviem spēkiem. Tas ir cilvēks, kurš uzskata, ka citi pret viņu izturas netaisnīgi un ka viņa situāciju var atrisināt tikai ārēja palīdzība. Piemēram, Emīlija no Džeinas Ostinas romāna "Lepnums un aizspriedumi" sākumā ir savas sociālās pozīcijas upuris, kas ierobežo viņas iespējas un brīvību.

2. Varmāka – Varmāka loma ir agresīva, dominējoša un uzbrūkoša. Tas ir cilvēks, kurš citiem uzspiež savu viedokli vai soda tos par viņu trūkumiem vai kļūdām. Varmākas rīcība var būt vardarbīga gan fiziski, gan emocionāli. Varmāka var justies spēcīgs, bet patiesībā viņš arī ir ievainojams, jo bieži slēpj savu nesakārtoto iekšējo pasauli. Viljams Goldings romānā "Mušu valdnieks" attēlo Džeku kā varmāku, kurš manipulē ar grupas dalībniekiem un rada baiļu pilnu vidi.

3. Glābējs – Glābēja loma ir tā, kura iejaucas, lai "glābtu" upuri, pat ja tas nav nepieciešams vai arī upuris to nemaz nelūdz. Glābējs bieži jūtas atbildīgs par citu labklājību un var pārņemt iniciatīvu citu problēmu risināšanā, neļaujot tiem attīstīties vai atrisināt problēmas patstāvīgi. Glābējs nereti jūtas labāks vai spēcīgāks par pārējiem, cenšoties iegūt apstiprinājumu un pieņemšanu caur savu palīdzību. Šo lomu spilgti attēlo Migels de Servantess savā darbā "Dons Kihots," kur Dons Kihots bieži cenšas glābt cilvēkus no neeksistējošiem draudiem.

Šo lomu maiņa veido konfliktu spirāli, kurā cilvēki nepārtraukti pāriet no vienas lomas uz otru. Piemēram, glābējs var kļūt par varmāku, kad viņa palīdzība tiek noraidīta vai nav novērtēta, un upuris var kļūt par varmāku, vainojot citus savās ciešanās. Tāpat varmāka var izjust vēlmi "izglābt" upuri, kad saprot, ka viņa rīcība bija pārāk nežēlīga, tāpēc lomas nepārtraukti mainās.

Piemēri no literatūras:

1. Fjodora Dostojevska "Noziegums un sods" parāda, kā Raskoļņikovs spēlē visas trīs lomas: kā varmāka, viņš nogalina vecu sievieti, kā upuris, viņš cieš no sava sirdsapziņas pārmetumiem, un kā glābējs, viņš cenšas palīdzēt nabadzīgajiem un viņu ģimenēm.
2. Viljama Šekspīra "Otello" varoņi arī attēlo šīs lomas. Otello kļūst par varmāku, apšaubot Dezdemones uzticību, Dezdemone nonāk upura lomā, un Jagos savā veidā uzņemas "glābēja" lomu, izplatot maldus, lai kontrolētu situāciju.

Kā iziet no šī loka:

Lai izkļūtu no Hartmana trijstūra, ir nepieciešama apzināta lomu atpazīšana un izmaiņas uzvedībā. Pirmais solis ir apzināties, kādu lomu katrs cilvēks spēlē konfliktā un atzīt to. Piemēram, upuris var apzināties, ka viņam ir lielāka vara un ietekme, nekā viņš sākotnēji domā. Varmāka var saprast, ka viņš agresīvi reaģē uz savām bailēm vai ievainojumiem, un mēģināt attīstīt empātiju. Glābējam ir jāiemācās respektēt citu cilvēku autonomiju un neiejaukties tur, kur tas nav nepieciešams.

Svarīgs solis ir arī pārtraukt izglābšanas vai vainas ciklu, kurā personas pārmaiņus pāriet no vienas lomas uz otru. Tas nozīmē, ka cilvēki kļūst par aktīviem dalībniekiem, nevis pasīviem vai manipulējošiem spēlētājiem konfliktos. Katrs cilvēks ir atbildīgs par savām darbībām un emocijām, un, kad viņi pieņem šo atbildību, rodas iespēja veidot veselīgākas attiecības.

Piemēram, reālistiskajā literatūrā Lva Tolstoja "Anna Kareņina" parāda, kā Annas un citu varoņu nespēja izkļūt no šī drāmas trijstūra noved pie traģiskiem notikumiem, jo viņi atkārtoti maina savas lomas, neatrodot līdzsvaru. Anna kā upuris izjūt sabiedrības spiedienu, bet savā aizbēgšanā ar Vronski viņa arī kļūst par varmāku attiecībās ar vīru.

Lai izietu no šī loka, bieži nepieciešama ārēja palīdzība, piemēram, terapija vai emocionālā izglītība, kas palīdz apgūt veselīgas komunikācijas prasmes, kā arī emocionālās robežas noteikšanu. Tas ļauj cilvēkiem pārstāt kontrolēt citus un paļauties uz savām spējām risināt dzīves grūtības.