Šāda veida iedomība un lepnība bieži vien slēpj dziļākas traumas un personiskus pārdzīvojumus. Ļoti bieži cilvēki, kuri ātri un skarbi izsaka spriedumu par citiem, paši cīnās ar nepārvarētām emocionālām problēmām, kas, līdzīgi kā magnēts, pievelk situācijas un cilvēkus, ar kuriem viņiem ir sarežģītas attiecības.

Dažkārt dzīvē atkal un atkal sastopamies ar cilvēkiem, kuri izraisa mūsu sirdīs diskomfortu, šaubas vai pat sāpes. Kādēļ tā notiek? Izrādās, ka cilvēki ar neizdziedētām traumām mēdz pievilkt cilvēkus, kuri iemieso mūsu nepārstrādātās emocijas. Mūsu ievainojumi gluži kā radio antenas nosūta signālus, un cilvēki, kuri sevī nes līdzīgu emocionālo bagāžu, saņem šos signālus un reaģē uz tiem. Šādi mēs bieži vien sastopamies ar cilvēkiem, kuri gluži kā mūsu spoguļi atgādina par lietām, no kurām esam centušies izvairīties vai apspiest.

Piemēram, ja bērnībā esam pieredzējuši nepietiekamu atbalstu vai emocionālu atstumtību, pastāv iespēja, ka arī pieaugušā vecumā mēs pievelkam tādus cilvēkus, kuri mūs emocionāli ignorē, pazemo vai grauj mūsu pašcieņu. Ironiski, bet līdzīgi pievelk līdzīgu – un mēs turpinām staigāt pa apli, līdz brīdim, kad apzināmies, ka tas ir mūsu pašvērtējuma un nesakārtoto robežu jautājums, nevis "toksisko cilvēku" problēma.

Lai pārtrauktu šo apli, vispirms jāmācās noteikt robežas. Cilvēki, kuri droši un stingri nosaka savas robežas, nevis izsmejoši norāda uz citiem kā "toksiskiem", parasti dzīvē sastop vairāk harmonisku un veselīgu attiecību. Robežas ir kā neredzamais vairogs – tās neļauj citiem cilvēkiem iztukšot mūsu enerģiju un līdzsvaru.

Kad cilvēkam ir skaidras un apzinātas robežas, viņš spēj neļaut sevi ievainot. Savā ziņā, šī spēja ir kā izteikta emocionālā imunitāte. Šādi cilvēki reti tiecas izmantot terminu "toksiski", jo viņiem vienkārši nav nepieciešamības definēt un šķirot citus. Viņi ar respektu izturas pret citiem, nepieļaujot situācijas, kuras varētu kaitēt viņu emocionālajai labsajūtai. Šādas robežas atņem vēlmi nodarboties ar kategorisko “labo” un “slikto” cilvēku šķirošanu, jo jebkurš mēģinājums kādu nokritizēt vai pazemināt ir kā spogulis pašam uz sevi – tas parāda mūsu iekšējās nedrošības un neizdziedētās traumas.

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki mēdz savā dzīvē pievilkt grūtus un konfliktus izraisošus cilvēkus, ir pašcieņas trūkums. Cilvēks, kuram ir zema pašcieņa, bieži vien pievelk tādus cilvēkus, kas savās darbībās tikai apstiprina šo zemās pašvērtības izjūtu. Tā vietā, lai norakstītu šādus cilvēkus kā "toksiskus" un no viņiem bēgtu, vērts paskatīties dziļāk uz to, kas mūs pievelk pie viņiem. Paskatīties, vai šajās attiecībās mēs nejūtamies kā sevis atspulgs.

Pašcieņa ļauj mums pamanīt un atpazīt šos bīstamos modeļus un laicīgi pārtraukt tos, izvairoties no drāmām un emocionālās nestabilitātes. Jo augstāka ir mūsu pašcieņa, jo mazāk ir vēlmes nokritizēt un vērtēt citus, jo paši apzināmies savu vērtību un vajadzības.

Ir ironiski, ka cilvēki, kuri visbiežāk savā vārdnīcā izmanto jēdzienu “toksisks”, bieži paši sev apkārt uzbūvē šo toksisko auru. Šķiet, ka, norādot uz citu trūkumiem un apzīmējot citus kā “toksiskus”, mēs it kā cenšamies izvairīties no atbildības par savām problēmām un emocionālajām sāpēm. Taču tā vietā, lai atrastu risinājumu un iemācītos veidot veselīgas attiecības, mēs attālināmies no pašizziņas un emocionālās izaugsmes.

Tie, kuri spēj mierīgi pieņemt citu cilvēku sarežģītību, nevis šķirot un norakstīt tos ar “toksiskuma” birku, spēj arī paši tapt par emocionāli veselīgākām un harmoniskākām personībām. Tā ir dziļa psiholoģiska patiesība – cilvēki, kuri respektē un mīl paši sevi, reti pievelk vai ievelk dzīvē cilvēkus, kuri varētu viņiem kaitēt. Viņi neizjūt vajadzību pazemināt citus, jo viņu pašvērtība nav atkarīga no citu vājumu izcelšanas. Tieši šie cilvēki spēj atrast spēku pateikt “nē” ar mieru sirdī, un tas ir labākais aizsargs pret jebkādu toksiskumu.