Projekcija.
8. novembris, 2024 pl. 15:56,
Nav komentāru
Vecāku projekciju tēma mūsu attiecībās ir psiholoģisks fenomens. Lielākā daļa no mums dzīvo ar domu, ka izvēlējāmies partnerus tāpēc, ka mūs piesaistīja viņu humors, asprātība vai kopējās intereses. Bet ironija ir tajā, ka ļoti bieži mūsu partneris neapzināti kļūst par mūsu vecāku "atveidu". Šis process, ko psiholoģijā dēvē par projekciju, ir senas, bērnībā izveidotas emocijas, kas nemanot izslīd uz skatuves pie ikdienas sadzīves drāmām. Bērnībā mēs uzkrājām visādus labus un ne tik labus priekšstatus par attiecībām un aprūpi, kas vēlāk pārtop par nevainīgu ekspektāciju – vai mūsu partneris šo tēlu piepildīs?
Kāpēc mēs projicējam vecākus uz partneriem?
Pavisam vienkārši – mēs zinām tikai šo modeli. Kā saka, kas bērnībā ielikts, tas ar sievu vai vīru izlien. Ja bērnībā mums bija stingri un distancēti vecāki, ir liela iespēja, ka meklēsim partneri, kas šo tēlu atkārtos, nevis tāpēc, ka tā būtu "ideāla" kombinācija, bet tāpēc, ka prāts pie tā ir pieradis. Bērnībā mūsu vecāki kļuva par mūsu pirmajiem skolotājiem attiecību jomā, radot emocionālās saites, kas vēlāk iesakņojas mūsu personībā.
Piemēram, ja bērnībā pietrūka vecāku uzmanības, partnerī varam meklēt kādu, kurš mūsu dzīvi aizpildīs līdz malām, vai otrādi – uzliekam viņam tādu emocionālo nastu, ka tas pats brīnās, vai tikai nejauc mūs ar savu psihoterapeitu.
Kā tas iespaido attiecības?
Ironiski, bet ļoti bieži mēs nemaz nesaprotam, ka redzam partnerī sen aizmirstus bērnības mirāžus. Tā vietā uzskatām, ka viņam būtu jābūt nedaudz stingrākam, mīlošākam vai varbūt mazliet līdzīgākam mūsu tētim vai mammai. Šis projekcijas fenomens attiecības padara par nebeidzamu deja vu – it kā partneris būtu apņēmies piedalīties mūsu pagātnes drāmas atkārtojumā. Un, ja viņš piedalīties atsakās? Tad jau mēs parūpēsimies par to, ka viņš tāpat "saprot", kas viņam jādara.
Ezotērisks skatījums: vai tas viss ir karmisks mantojums?
Ezotēriskais skatījums saka – jā, draugi, mēs esam ieprogrammēti no dzimšanas. Varbūt šī dzīve, varbūt iepriekšējā – tas vairs nav būtiski, bet mūsu vecāki un dzimta ir daļa no tā, ko dvēsele izvēlējusies. Viņi ir mūsu dzīves skolotāji, kuru galvenais uzdevums ir atgādināt par mīlestību (vai tās trūkumu), bet galvenais ir tas, lai mēs iemācītos atbrīvoties no šīm saitēm. Katrā paaudzē izdzīvojot un dziedējot pagātnes traumas, mēs it kā ceļam tiltu uz harmoniskāku dzīvi. Vai tas nenozīmē, ka partnerī reizēm tiešām redzam gan mammu, gan tēti, pat ja viņš tam galīgi nav gatavs?
Kā diagnosticēt un transformēt šo projekciju?
Lai šis deja vu apstātos, jāizsauc palīgā sistēmfenomenoloģija jeb dzimtas sakārtojuma metode – psihoterapeitiskā pieeja, kas palīdz diagnosticēt un dziedēt dzimtas enerģētisko bagāžu. Berta Hellingera izstrādātā dzimtas sakārtojuma metode ir kā detektīvsērija, kurā grupas dalībnieki iejūtas mūsu ģimenes locekļu lomās un pārstāv to emocionālās saites. Sistēmiskajo sakārtojumu laikā atklājas, kur mēs partnerī projicējam vecāku tēlus un kā tas ietekmē attiecības.
Praktiskie soļi, kā apzināt un transformēt projekciju
1. Identifikācija un pieņemšana: Pirmais solis ir saprast, ka mūsu mīļais cilvēks nav (un nevar būt) mūsu mamma vai tētis. Apzināmies šos modeļus un lēnām sakām sev, ka tos tagad ir laiks atlaist.
2. Lomu spēle un sistēmisko sakārtojumu seanss: Grupas sakārtojumu laikā izvēlamies cilvēkus, kuri pārstāv mūsu vecākus vai pagātnes traumas, lai izpaustu savas dziļākās sajūtas. Šādi atklājas mūsu slēptās emocionālās saites, un mēs ieraugām, kur partneris aizņem vecāku vietu mūsu emocionālajā shēmā. Var to darīt arī indviduāla seansa laikā, mazliet cita tehnika.
3. Transformējoši procesi Sakārtojumu laikā bieži tiek lietoti īpaši teikumi, kas palīdz atbrīvoties no pagātnes sloga. Tiek veiktas Lauku mainošas darbības , kas izceļ vecāku projekcijas no partnera. Var tikt ierakstīta cita programma saiknei ar partneri. Šī enerģijas pārbīde dzimtas līmenī atstāj nospiedumu arī tagadnes attiecībās.
Atbrīvojot attiecības no pagātnes projekcijām, mēs gūstam vairāk vietas emocionālai brīvībai un īstai partnerībai. Partneris vairs nav spiests kļūt par mūsu vecāku izejmateriālu vai dzīves skolotāju. Jauniegūtais miers un izpratne rada telpu īstai mīlestībai – tai, kurā viens otram esam līdzvērtīgi, nevis vēl viena ģimenes terapijas sērija. Un beidzot mēs redzam partnerī cilvēku, ar kuru varam dalīties šodienas dzīves piedzīvojumos, nevis tikai bērnības rēgu drāmās.
Vecāku pārnese var notikt arī ne tikai uz partneriem. Tā var būt arī darba kolektīvos uz to vadītājiem, vai mācību grupās uz pasniedzējiem. To var diagnostēt un izmainīt izmantojot Lauka tehnikas.