Dzimtas sistēmisko sakārtojumu pamatlicējs ir Berts Helingers. Viņš definēja trīs svarīgākos likumus, kas saistīti ar dzimtas sistēmu, taču tie darbojas arī citās jomās, piemēram, uzņēmumu sistēmās. Šie likumi ir:
1. Piederības likums: Katram ir sava vieta
Katram ģimenes loceklim ir vieta dzimtā – neatkarīgi no tā, kas viņš bija vai ko izdarīja. Neviens nedrīkst tikt aizmirsts, izstumts vai izslēgts. Tas attiecas uz visiem: aizgājušajiem, aizmirstajiem un pat tiem, kurus ģimene kaut kādu iemeslu dēļ negrib pieminēt.
Ja kāds tiek "aizmirsts", dzimtas sistēma to "jūt", un kāds no nākamajām paaudzēm neapzināti var pārņemt viņa lomu. Piemēram, ja kāds no ģimenes tika izslēgts, nākamajās paaudzēs kāds var pēkšņi justies tā, it kā viņam nebūtu vietas pasaulē vai ģimenē.
Vienkārši sakot: Katrs ir svarīgs, un visi pelnījuši savu vietu ģimenes stāstā.
2. Hierarhijas likums: Kurš pirmais, tas augstāk
Ģimenē pastāv noteikta kārtība. Vecākie ir priekšā – piemēram, vecāki ir "augstāk" par bērniem, bet vecvecāki ir "augstāk" par mazbērniem. Tas nenozīmē, ka kāds ir svarīgāks vai labāks, bet vienkārši – viņi atnāca pirms mums.
Problēmas rodas, ja kāds mēģina ieņemt citu vietu. Piemēram, ja bērns sāk uzvesties kā vecāks un uzņemas rūpes par mammu vai tēti, tas viņam uzliek smagu emocionālu nastu. Vai arī, ja kāds ignorē hierarhiju – piemēram, jaunāki brāļi un māsas sāk izrīkot vecākos.
Vienkārši sakot: Katram ir sava vieta rindā, un tas ir svarīgi visiem!
3. Līdzsvara likums: Dots pret dotu
Attiecībās starp cilvēkiem viss darbojas labāk, ja ir līdzsvars starp to, ko dod un ko saņem. Piemēram, ja viens partneris vienmēr tikai dod, bet otrs tikai ņem, tas var radīt spriedzi vai pat novest pie attiecību sabrukuma.
Tomēr attiecībās starp vecākiem un bērniem līdzsvars darbojas citādi – vecāki dod vairāk (dzīvību, mīlestību, rūpes), bet bērni šo "parādu" atmaksā, dodot tālāk saviem bērniem. Ja bērns pārāk daudz cenšas dot atpakaļ vecākiem, viņš var justies iesprostots un zaudēt savu dzīvi.
Vienkārši sakot: Attiecībās jābūt līdzsvaram starp devēju un ņēmēju, bet vecāki dod, un mēs šo devumu nododam tālāk.
Pa šo laiku daudzas Lauka tehnikas ir attīstījušās un pilnveidojušās, taču šie likumi joprojām ir spēkā un tiek izmantoti dzīves harmonizēšanai. Lauka tehnikas palīdz ieraudzīt notikumus un to nospiedumus dažādās mūsu sistēmās, par kurām mums, iespējams, iepriekš nebija nekādas informācijas.
Hellingers, papildus trīs minētajiem dzimtas sistēmas likumiem, guva arī citas nozīmīgas atziņas, darbojoties ar sistēmfenomenoloģisko lauku. Atšķirībā no daudziem citiem atklājējiem, viņš gāja pretējā virzienā – vispirms nāca prakse, un tikai pēc tam tika izstrādāta teorija, balstoties uz novērotajām likumsakarībām.
Pieņemšana un cieņa pret likteni
Hellingers uzskatīja, ka viens no svarīgākajiem soļiem dziedināšanas ceļā ir pieņemt savu likteni tādu, kāds tas ir. Tas ietver gan mūsu pašu izvēles, gan mantojumu no dzimtas – gan labo, gan grūto. Tikai tad, kad cilvēks spēj pieņemt savu realitāti un dzimtas vēsturi bez spriedumiem, viņš var rast iekšēju mieru.
Atziņa: Pieņemot savu dzīvi un likteni, mēs vairs necīnāmies ar pagātni, bet varam dzīvot brīvāk.
Dzimtas sistēmas lojalitāte
Hellingers novēroja, ka bērni bieži neapzināti uzņemas dzimtas lojalitāti, kas var izpausties destruktīvi. Tas var būt mēģinājums izpirkt senču grēkus, ciešot viņu vietā, vai pat atteikšanās būt veiksmīgam, lai "nepārspētu" vecākus vai citus ģimenes locekļus.
Atziņa: Mūsu dzīvība un enerģija pieder mums, un mums nav jānes dzimtas vainas vai problēmas. Dzīves uzdevums ir turpināt dzimtas spēku, nevis iznīcināt sevi, nesot tās ciešanas.
Dzīves un nāves ciešā saikne
Hellingers daudz runāja par dzīves un nāves pieņemšanu kā dabisku procesu. Viņš uzskatīja, ka cilvēka attiecības ar nāvi dziļi ietekmē viņa spēju pilnvērtīgi dzīvot. Daudzi psiholoģiskie konflikti rodas no tā, ka cilvēks baidās saskarties ar nāves nenovēršamību vai nespēj pieņemt zaudējumus.
Atziņa: Dzīve iegūst dziļāku nozīmi, kad mēs pieņemam nāvi kā dabisku dzīves daļu.
Lielā dvēsele (Kolektīvā dvēsele)
Hellingers runāja par lielāku kopības sajūtu, kas pārsniedz indivīdu vai atsevišķu ģimeni. Viņš to sauca par "Lielo dvēseli", kurā visi cilvēki, ģimenes un tautas ir savstarpēji saistīti. Šajā līmenī personiskie konflikti bieži vien zaudē nozīmi, un rodas iespēja piedzīvot vienotību un līdzjūtību.
Atziņa: Kad mēs apzināmies, ka esam daļa no lielākas vienotības, mēs spējam piedzīvot dziļāku mieru un piepildījumu.
Izvēles brīvība
Hellingers uzsvēra, ka cilvēkiem vienmēr ir iespēja mainīt savu dzīvi, pat ja viņi jūt, ka ir "iesprostoti" dzimtas lojalitātē vai citos neapzinātos modeļos. Apzināta izvēle redzēt savu situāciju un pieņemt jaunas perspektīvas ir pirmais solis ceļā uz dziedināšanu.
Atziņa: Mēs neesam tikai mūsu dzimtas vai pagātnes ieslodzījumā – mēs varam apzināti izvēlēties savu ceļu.
Šīs atziņas papildina Hellingera izpratni par dzimtas sistēmu, liekot uzsvaru uz pieņemšanu, līdzsvaru un apzinātu rīcību, kas ļauj dzīvot brīvāk un harmoniskāk.
B.HelingerA citāti.
- "Mēs neesam atdalīti. Mēs esam daļa no lielāka veseluma."
- "Pieņemot vecākus, mēs pieņemam dzīvi."
- "Viss, kas dzimtā ir izslēgts, prasa tikt redzēts."
- "Dzīve plūst vieglāk, kad mēs atzīstam to, kas ir."
- Tu kādu patiesi nemīli, kamēr nemīli arī viņa likteni.
- Vieglāk ir ciest nekā atrisināt problēmu
- Skaidrību iegūs tikai tie, kas ir pārvarējuši bailes.
- Mīlestība ir iespējama, ja divas dvēseles ir atradušas ceļu viena pie otras, bet tā, ka neviena no tām neļauj otrai pārņemt savu dvēseli.
- Krīzi visvieglāk atrisināt, kad ir sasniegts tās galējais punkts.
- Kad mēs kaut ko dāvinām citiem, bet neko nepieņemam pretī, šķiet, ka mēs viņiem darām zināmu: “Labāk, ja tu jūties vainīgs nekā es.”
- "...visiem pagātnes notikumiem pēc kāda laika patiešām vajadzētu palikt pagātnē."
- . Partnera acīs mēs meklējam savas mātes acis neatkarīgi no dzimuma.
- Netaisnība, ko es daru pret otru cilvēku, kļūst par manu likteni.
- . Panākumiem ir mātes seja